—   Ei, nē, kurp?! — ieblāvās tā, kuru sauca par Zinu.

Suns izlocijās, saspringa kā atspere un ar veselo sānu pēkšni tā triecās durvīs, ka nolīgojās viss dzīvoklis. Pēc tam atsprāga atpakaļ un sāka griezties uz vietas kā vilciņš. turklāt apgāzdams spaini, no kura uz visām pusēm izkai- sījās vates pinkuli. Griežoties viņam apkārt žibinājās sienas ar mirdzošu instrumentu skapjiem, lēkāja baltais priekšautiņš un satraukumā izķēmota sievietes seja.

—   Kur tu, sātans pinkainais? . . . — izmisigi kliedza Zina, — ak tu, nolāpītais!

«Kur viņiem sētas trepes? . . .» — mēģināja apjēgt suns. Viņš atspērās un, savilcies kamolā, uz labu laimi metās stiklā, cerēdams, ka tās ir otrās durvis. Dzinkstot un grabot nobira lausku krusa, no skapja iziēca vēderaina burka ar rūsganu draņķi, kas acumirklī izplūda pa grīdu un sāka smirdēt. Atsprāga īstās durvis.

—   Stāvi, I-lops, — kliedza kungs, lēkājot pa pusei uz- vilktā halātā un ķerstīdams suni aiz kājām. — Zina, grāb viņu aiz čupra, drapķi tādu!

—   Tē . . . Tētiņ, ir gan suns!

Vēl plašāk atvērās durvis, un iedrāzās vēl viena vīriešu kārtas persona halātā. Šķaidot sasistos stiklus, viņa metās nevis pie suņa, bet pie skapja, atvēra to, un visu istabu piepildīja salda, šķebīga smaka. Pēc tam persona ar vēde- ru uzgāzās sunim virsū, un suns ar sajūsmu iekampa viņam kājā virs zābakšņorēm.