Persona iekunkstējās, bet neapjuka. Šķebinošais šķidrums aizsita sunim elpu un galvā viss sagriezās, pēc tam sāka limt kšjas, un viņš aizmeimuroja kaut kur greizi sāņš. «Paldies, cauri ir, — viņš sapņaini domāja, gāžoties tieši asajos stiklos: — Ardievu, Maskava Neredzēt man vairs Čičkinu un proletāriešus, un Krakovas desu. Dodos debesu valstibā par savu suņa pacietibu. Brāļi, rīkļurāvēji, par ko gan jūs mani?»

Tad viņš apvēlās uz sāniem un izlaida garu.

Kad suns augšāmcēlās, viņam vieglitēm reiba galva un kuņģi drusku spieda nelabums, taču sāna it kā nemaz nebija, sāns saldi klusēja. Suns gurdi pacēla labo plakstu un ar acs kaktiņu ieraudzija, ka sāni un vēders viņam cieši nosaitēti. «Apstrādājuši tomēr, kuces bērni, — neskaidri pavīdēja doma, — bet veikli gan, tiesa kas tiesa.»

—       No Seviļas līdz Granadai . . . klusajā nakts krēslā, —virs viņa galvas izklaidīgi un nepareizi iedziedājās kāda balss.

Suns izbrīnījās, atvēra abas acis un divu soļu attālumā no sevis uz baltas taburetes ieraudzīja vīrieša kāju. Bikšu stara un apakšbikses bija sarautas uz augšu, un kailais, dzeltenīgais liels notriepts ar sakaltušām asinīm un jodu.

«Liški tādi! — nodomāja suns, — jādomā, es vinam ie­kampu. Mans darbiņš. Nu gan ādiņu ģērēs!