—       Šķind zobeni un ser-renādes skan! Kāpēc tu, vazaņki, dakteri sakodi? M? Kāpēc stiklus sadauzīji? Ko?

—       U-u-ū! — suns žēli iesmilkstējās.

—       Nu, labi, labi, esi atjēdzies, un guli, stulbiķi.

—       Kā gan jums, Filip Filipovič, tik nervozu suni izdevās pievilināt? — apvaicājās patikama vīrieša balss, un triko apakšbikses noslidēja pa lielu uz leju. Sāka smaržot pēc tabakas, un skapi ietinkškējās stikla trauki.

—       Ar maigumu. Vienigais iespējamais veids, kā apieties ar dzīvu būtni. Ar teroru no dzīvnieka neko nepanāksi, lai kādā attistibas stadijā vinš atrastos. Vienmēr esmu to ap- galvojis un apgalvošu an turpmāk. Veltt vini iedomājas, ka terors tiem līdzēs. Nē, nē, nelīdzēs, lai kāds arī būdams — balts, sarkans, vai pat brūns! Terors pilnīgi paralizē nervu sistēmu. Zina! Es šitam neģēlim Krakovas desu par rubli četrdesmit esmu nopircis. Papūlies pabarot, kad šim nela- bums pāries.

Zem slotas iečirkstējās stikli, un sievietes balss koķeti iebilda:

—       Krakovas! Pasaulīt, vinam tak vajadzēja galas bodē atgriezumus par kapeikām divdesmit nopirkt. Krakovas desu es pati labprāt apēdīšu.

—       Pamēģini tik! Es tev apēdīšu! Tā ir inde cilvēka kunģim. Pieaugusi meitene, bet giuži kā bērns, visādu dranķību bāž mutē. Neiedrošināties! Brīdinu: ne es, ne dakteris Bor- mentāls neiesim ar tevi nonemties, kad kunģi sabojāsi . . . (Ja kāds apgalvos, ka cita līdzināties var ar tevi . . .»