Visā dzīvoklī pa to laiku dzinkstēja sīki, maigi zvaniņa treļļi, no priekšnama ik brīdi skanēja attālinātas balsis. leskanējās telefons. Zina nozuda.

Filips Filipovičs iemeta izsmēķi spainī, aizpogāja halātu, spoguļa priekšā sakārtoja pūkainās ūsas un uzsauca sunim:

—       Fuit, fuit. Nu, nekas, nekas, ejam pieņemt.

Suns uzslējās vārgajās kājās, pašūpojās un padrebēja, bet ātri sanēmās un sekoja Filipa Filipoviča plīvojošajam halāta stūrim. Atkal šķērsoja šauro koridoru un ieraudzīja, ka tagad tas no augšas spoži apgaismots. Un, kad atvērās lakotās durvis, vinš kopā ar Filipu Filipoviču iegāja kabi- netā, kura iekārtojums suni giuži vai apžiibināja. Pirmkārt jau viss laistījās gaismā: tā dega zem cilnotajiem griestiem, dega uz galda, dega pie sienas, skapju stiklos. Gaisma lēja spozmi pār milzumu priekšmetu, no kuriem visinteresan- tākā izrādījās pie sienas uz zara sēdoša milzīga pūce.

—       Gulies, — Filips Filipovičs pavēlēja.

Atvērās pretējās, griezumiem rotātās durvis, un ienāca sakostais, spilgtajā gaismā izrādidamies skaists, jauns, spi- cu bārdinu; pasniedza papīra lapu un izmeta:

—       Bijušais . . .

Tūdal klusi pazuda, bet Filips Filipovičs, halāta stūrus ieplētis, apsēdās pie milzīga rakstāmgalda un uzreiz kluva neparasti dižens un cienīgs.