«Nē, nebūs vis klīnika, kaut kādā citā vietā esmu nokluvis, — mulsi nodomāja suns un novēlās uz paklāja rakstiem •pie smaga ādas dīvāna, — bet to pūci mēs vēl papētīsim . . .»
Maigi pavērās durvis, un ienāca kāds, kura izskats suni tā satrieca, ka vinš gan ierējās, taču ļoti bikli.
— Klusēt! Ba-bā, jūs taču ne pazīt nevar, mīlumin! lenākušais ļoti godbijigi un kautri paklanījās Filipam Filipovičam.
— Hi-hi! Burvis un brīnumdaris jūs esat, profesor, — vinš muisi bilda.
— ģērbiet nost bikses, mīlumiņ! — Filips Filipovičs no- komandēja un piecēlās.
«Kungs Jēzu, — nodomāja suns, — tas tik ir eksemplārs!»
Eksemplāram uz galvas auga pilnigi zaļi mati, kas pa‑
kausī lāsoja rūsganas tabakas krāsā, eksemplāra seja bija grumbu izvagota, bet sejas krāsa rozā kā zīdainim. Kreisā kāja bija stīva, to nācās vilkt pa paklāju, toties labā Iēkāja kā bērnu ampelmanim. Pie lieliskās žaketes atloka kā acs mirgoja dārgakmens.
No ieinteresētības sunim pat izzuda nelabums.
— Kau, kau! . . . — vinš viegiinām ievankškējās.
— Klusēt! Kā guļat, mīļumiņ?
— He-he. Mēs esam vieni, profesor? Tas ir neaprakstā- mi, — kautrīgi sāka bērt apmeklētājs, — Parol D'onner - 25 gadus nekā tamlīdzīga, — subjekts piekērās bikšu pogai,
— Jūs neticēsiet, profesor, katru nakti jaunas meitenes strīpām vien. Esmu pilnīgā sajūsmā. Jūs esat — mags.