—       Hm, — Filips Filipovičs raižpilni nokrekškinājās, ie- Iūkodamies viesa acu zilitēs.

Tips, beidzot ticis galā ar pogām, novilka svītrainās bikses. Zem tām parādījās pilnīgi neiedomājamas apakš- bikses krēma krāsā, izšūtas melniem zīda kaķiem un stipri iesmaržinātas.

Suns neizturēja kaķus un ierējās tā, ka subjekts palēcās gaisā.

—       Ai!

—       Es tev rādišu! Nebaidieties, vinš nekož.

Es nekožu?» — pabrinijās suns.

No bikšu kabatas ienākušajam izkrita maza aploksnīte, uz kuras bija attēlota skaistule izlaistiem matiem. Subjekts palēcās, noliecās, pacēla skaistuli un koši pietvīka.

—       Jūs tomēr man skatieties, — brīdinoši un drūmi teica Filips Filipovičs, pirkstu pakratīdams, — skatieties tomēr; nepārspīlējiet!

—       Es nepār . . . — subjekts kaunīgi sāka murmināt, tur- pinādams izģērbties, — es, dārgo profesor, tikai izmēģinā- juma kārtā.

—       Nu, un kā? Kādi rezultāti? — stingri noprasīja Filips Filipovičs.

Subjekts ekstāzē atmeta ar roku.

—       Dieva vārds, profesor, 25 gadus nekā tam līdzīga. Pēdējo reizi 1899. gadā, uz rjū de la Pē, ziniet . . .

—       Un kāpēc jūs esat kluvis zalš?

Atnācēja seja sadrūma.

—       Nolādētā «Žirkostj»*! Jūs nevarat iedomāties, profesor, ko tie dīkdieņi man krāsas vietā iesmērējuši. jūs tikai paskatieties, — subjekts purpināja, ar acīm meklēdams spoguli. — Pa purnu tādiem! — klūdams nikns, vinš piemetināja. — Ko gan man tagad darīt, profesor? — vinš raudulīgi apvaicājās.