Piemēram, nelaiķis Vlass no Prečistevkas. Cik dzīvību nav izglābis. Tāpēc, ka slimības Iaikā pats galvenais — kādu kumosiņu nokampt. Un gadās, lūk, vecie suņi stāsta, Vlass pamet kaulu, bet pie kaula vēl krietna strēmele gaļas. Lal viņam debesu valstiba par to, ka īsta personība bij, grāfu Toļstihu mājas pavārs, nevis no Normālās Barošanas padomes. Suņa prātam nav aptverams - kā viņi tai normāļajā barošanā izdarās. Viņi tak, nelieši, kāpostus ar smirdošu sālītu gaļu vāra, bet tie, nabadziņi, neko i nejauš. Skrien, rij, strebj.

Daža mašīnrakstītājiņa pēc IX kategorijas četrarpus červoncus saņem, tiesa, mīļākais viņai fildepersa zeķes uzdāvina. Bet kāda ņirgāšanās viņai par šo fildepersu nav jāizcieš. Viņš tak viņu ne kādā nebūt parastā veidā, viņš viņu franču mīlai pakļauj. Maitas tie franči, starp mums runājot. Kaut lepsē bagātīgi, un visu ar sarkano vīnu. Jā . . . Atskrien mašīnrakstītājiņa, par četrarpus červonciem uz «bāru» neaiz­iesi. Viņai pat kinematogrāfam nepietiek, bet kinematogrāfs sievietei dzīvē vienīgais mierinājums. Dreb, viebjas, bet vico iekšā . . . Padomājiet vien: 40 kapeikas par diviem ēdieniem, bet tie abi, tie ēdieni, ne 15 kapeikas nemaksā, tāpēc ka pārējās 25 zavhozs* ievilcis. Vai tad viņai tāda ēdināšana vajadzīga? Viņai gan labās plaušas galotne skārta, gan sieviešu slimība uz franču pamata, un dienestā viņai no algas atskaitīts, un ēdnīcā ar sasmakušu gaļu piebarota, re, viņa, lūk, viņa .