—       Hm, nodzeniet uz nullīti.

—       Profesor, — apmeklētājs žēlabaini iesaucās, — bet tak atkal sirmi izaugs. Bez tam es vairs nevarēšu parādīties darbā, es jau tā trešo dienu kā nebraucu. Eh, profesor, ja jūs atrastu kādu metodi, kā arī matus atjaunināt!

—       Ne uzreiz, dārgais, ne uzreiz, — ducināja Filips Filipovičs.

Noliecies vinš, acīm mirdzot, izmeklēja pacienta pliko vēderu.

—       Nu ko, brīnišķīgi, viss pilnīgā kārtibā. Taisnibu sakot, tādu rezultātu es pat negaidīju . .  «Daudz asinu, un dzies- mu daudz . . .» Ģērbieties, dārgumiņ!

«Es esmu tā, kas dailāka par visām . . .» — metāliski plerkšķošā balsī piedziedāja pacients un starodams sāka ģērbties. Savedis sevi kārtībā, vinš palēkdamies un izplatidams smaržu mākonus, noskaitija Filipam Filipovičam pacinu baltu naudaszīmju Un ilgi un maigi spieda vinam abas rokas.

—       Divas nedēļas varat nerādities, — teica Filips Filipovičs, — bet tomēr Iūdzu jūs: esiet uzmanīgs.

—       Profesor! — otrpus durvīm ekstāzē atsaucās balss,

—       varat būt pilnīgi mierīgs, — vinš saldkairi ieķiķinājās un pagaisa.