Dzīvokli piebirdināja zvanina skanas, lakotās durvis atvērās, ienāca sakostais, pasniedza Filipam Filipovičam lapu un ziņoja:
«Žirkostj» — kosmētisko līdzeklu izgatavošanas artelis. (Red.)
— Gadi nav pareizi uzrakstīti. Jādomā, — 54-55. Sirds toņi neskaidri.
Viņš nozuda, un parādījās čaukstoša dāma uz vienas auss braši piešķiebtā cepurē, ar mirdzošu koljē uz apvītušā un krumpainā kakla. Zem acīm viņai nokarājās šausmīgi melni maisi, bet vaigi ziedēja sārti kā lellei. Viņa stipri uztraucās.
— Cienītā! Cik jums gadu? — ļoti dzedri viņai jautāja Filips Filipovičs.
Dāma izbijās un pat nobālēja zem krāšlu garozas.
— Es, profesor, zvēru, ja vien jūs zinātu, kāda man drāma!
— Gadu cik jums, cienītā? — vēl dzedrāk atkārtoja Filips Filipovičs.
— Goda vārds . . . Nu, četrdesmit pieci . . .
— Cienītā, — ieaurojās Filips Filipovičs, — mani gaida! Neaizkavējiet, lūdzu, jūs taču neesat viena!
Dāmas krūtis vētraini cilājās.
— Es jums vienīgajam, kā zinātnes spīdeklim. Bet, zvēru, tās ir tādas šausmas . . .
— Cik jums gadu? — loti nikni un spiedzīgi prasīja Filips Filipovičs, un viņa brilles nozibsnīja.
— Piecdesmit viens, — raustīdamās bailēs, atbildēja dāma.
— Noģērbiet bikses, cienītā, — atviegloti izmeta Filips Filipovičs un norādīja uz augstu, baltu ešafotu istabas stūrī.