— Zvēru, profesor, — murmināja dāma, drebošiem pirkstiem taustidamās ap kaut kādām pogām jostas vietā, — šis Morics . . . Es jums atzīstos kā pie bikts . . .
— «No Sevilas līdz Granadai . . .» — izklaidīgi iedziedājās Filips Filipovičs un nospieda marmora mazgājamās ierīces pedāli. iešalcās ūdens.
— Zvēru pie Dieva! — runāja dāma, un viņas vaigu mākslīgajam sārtumam izlauzās cauri dabīgi sarkani plankumi, — es zinu, tā ir mana pēdējā kaislība. Viņš taču ir tāds neģēlis! O, profesor! Viņš ir kāršu šūlers, to zina visa Maskava. Viņš nespēj palaist garām nevienu draņķīgu modisti! Viņš taču ir tik velnišķīgi jauns, — dāma murmināja un iz- meta no čaukstošo svārku apakšas samurcītu mežģīņu mu- džekli.
Suņa prāts bija pilnīgi apmiglojies, un galvā viņam viss sagriezās kājām gaisā.
«Piķis jūs visus rāvis, — viņš neskaidri nodomāja, galvu uz ķepām nolicis un no kauna aizsnaudies, — i necentīšos saprast, ko tas viss nozīmē, — tik un tā nesapratīšu.»
Viņš pamodās no šķindoņas un ieraudzija, ka Filips Fili- povičs nevērīgi iesviež izlietnē kaut kādas mirdzošas tru- biņas.
Plankumainā dāma, rokas pie krūtīm spiezdama, cerīgi raudzījās uz Filipu Filipoviču. Tas cienīgi sarauca pieri un, pie galda apsēdies, kaut ko pierakstīja.
— Es jums, cienītā, pērtiķa olnīcas pārstādīšu, — viņš paziņoja un bargi paraudzījās.