—   Ak, profesor, vai tiešām pērtiķa?

—   Jā, — nepielūdzami atbildēja Filips Filipovičs.

—     Un kad operācija? — nobālot vārgā balsī pavaicāja dāma.

—   «No Sevilas lidz Granadai . . .» Mmm . . . pirmdien. Klīnikā liksieties no rīta. Mans asistents jūs sagatavos.

—   Ak, es negribu klīnikā. Vai nevarētu pie jums, profesor?

—   Redziet, pie sevis es operācijas taisu tikai izņēmuma gadījumos. Tas maksās loti dārgi — 50 červoncus.

—     Esmu ar mieru, profesor!

Atkal nodārdēja ūdens, salīgojās cepure ar spalvām, pēc tam parādījās kaila kā šķīvis galva un apkampa Filipu Filipoviču. Suns snauda, nelabums bija izzudis, suns tīksmi­nājās par aprimušo sānu un siltumu, pat iekrācās un pagu- va noskatīties gabaliņu patīkama sapņa: it kā viņš būtu izrāvis pūcei veselu būkšķi spalvu no astes . . . pēc tam virs galvas ievankšķējās satraukta balss:

—   Es esmu pārāk pazīstams Maskavā, profesor. Ko gan man darīt?

—   Kungi, — sašutis kliedza Filips Filipovičs, — tā taču nevar! Vajag apvaldīt sevi. Cik viņai gadu?

—   Četrpadsmit, profesor . . . Jūs saprotat, es esmu paga- lam, ja viss klūs zināms atklātībā. Kuru katru dienu man jāsaņem ārzemju komandējums.

—   Bet es taču neesmu jurists, dārgumiņ. Nu, pagaidiet divus gadus un precieties ar viņu.