— Esmu precējies, profesor.
— Ak, kungi, kungi!
Durvis atvērās, mainijās sejas, grabēja instrumenti skapi, un Filips Filipovičs strādāja, rokas nenolaizdams.
«Nešķīsts dzīvoklītis, — domāja suns, — bet cik ārkārtīgi labi! Tikai kāda velna pēc viņam ievajadzējies manis? Vai patiesi dzīvot atstās? Ir gan dīvainis! Viņam tikai ar aci jāpamirkšķina, un tādu suni dabūs, ai-jai-jai! Tak varbūt arī es esmu skaists. Redzams, mana laime! Bet tā draņķa pūce . . . Nekauņa.»
Suns pilnīgi atjēdzās tikai dzilā pievakarē, kad izbeidzās zvanīšana, un tieši tai mirklī, kad durvis tika atvērtas sevišķiem apmeklētājiem. Viņi bija četri. Visi jauni laudis, un visi loti pieticīgi ģērbušies.
«Ko tad šitiem vajag?» — pārsteigti nodomāja suns. Stipri vien naidīgāk viesus saņēma Filips Filipovičs. Viņš stāvēja pie rakstāmgalda un raudzījās atnācējos kā pulkve- dis uz ienaidnieka armiju. Viņa kumpā ērgla deguna nāsis piepūtās. lenākušie mīdījās uz paklāja.
— Mēs pie jums, profesor, — ierunājās tas, kuram uz galvas ceturtdalaršīnas augstumā slējās biezu, cirtainu matu ērkulis, — lūk, kādā lietā . . .
— Jūs, kungi, veltigi tādā laikā bez galošām staigājat, — pamācoši viņu pārtrauca Filips Filipovičs, — pirmkārt, jūs saaukstēsieties un, otrkārt, jūs man tepiķus esat pielāčojuši. bet tepiķi man visi ir persiešu.