. . Skrien uz pavārti mīlnieka zeķēs. Kājas aukstas, vēderā pūš, tāpēc ka spalva viņai Iīdzīga manējai, bet biksites valkā plānas, tādu špicainu šķietamību. Kankari milniekam. Uzģērbtu viņa flaneļa, pamēģinātu, šis kā ieaurosies: ak, cik tu gan nesmalka! Apnikusi man mana Matrjona, gana esmu ar flanela biksēm nomocījies, nu mans laiciņš ir pienācis. Es tagadiņ esmu priekšsēdētājs, un, cik vien sazagšu, visu par sievietes miesu, par vēžu kakli- ņiem, par Abrau-Djurso izdošu. Tāpēc ka jaunībā esmu pilnam izbadojies, pietiks, bet aizkapa dzīves tik un tā nav.

Žēl man viņas, žēl! Bet pašam sevis man vēl vairāk žēl. Ne jau dēļ egoisma tā saku, o, nē, bet gan tādēl, ka mūsu apstākļi patiešām nav vienlīdzīgi. Viņai kaut mājās silti, nu bet man, man . . . Kur Iikšos? U-u-u-u-ū! . . .

— Suk, suk, suk! Šarik, eu Šarik! Ko smilksti, nabadziņ? Kas nodarijis tev pāri? Uh . . .

Sniega vētra, sausnējā ragana, nodārdināja vārtus un ar slotu nobrauca jaunkundzei par ģīmi. Uzsita bruncišus Iidz celgaliem, atklāja krēmkrāsas zeķites un slikti izmazgātas mežģiņu veļas maliņu, apslāpēja vārdus un noslēpa, aizputināja suni.