Ak dievs . . . Kas par laiku . . . Uh . . . Un vēders ari sāp. Tā gaļa, tā sālītā gaļa! Un kad reiz tas beigsies?

Galvu noliekusi, jaunkundze metās uzbrukumā, izlauzās caur vārtiem, uz ielas putenis viņu sagrāba, grieza, mētāja, lerāva sniega virpulī, un viņa pazuda.

Bet suns palika pavārtē un, ciezdams sāpes sakroplotajā sānā , piespiedās aukstajai sienai, aizkusa un cleši izlēma, ka nekur vairs no šejienes prom neies, tepat pavārtē ari nosprāgs. Ap sirdi bija tik rūgti un sāpīgi, tik vientuļi un baigi, ka sīciņas suņa asaras kā pērlītes sāka riesties no acīm, uz vietas nožūdamas. Samaitātais sāns novēlies sasalušiem pinkuļiem, starp kuriem biedinoši rēgojās sarkani apdeguma plankumi. Cik gan stulbi, truli, vienaldzigi ir pavāri. Par Šariku» viņa to nosauca . . . Kāds viņš, pie velna. Šariks? Šariks» nozīmē — apaļš, nobarots, dumjš, auzu biezputru rij, dižciltīgu vecāku dēls, bet viņš ir pinkains. kārns un noplucis, izmērējis vazaņķis, bezpa­jumtnieks suns. Nu ko, paldies par labu vārdu.

Pāri ielai spoži apgaismotajā veikalā noklaudzēja durvis, un tajās parādījās pilsonis. Tieši pilsonis, un nevis biedrs. Visticamāk pat — kungs. Tuvāk — skaidrāk — kungs. Domājat, es pēc mēteļa spriežu? Nieki. Mēteļus tagad nēsā arī proletārieši. Tiesa, apkakles nav tādas, ko tur runāt, tomēr pa gabalu var sajaukt. Bet, Iūk, pēc acīm — ne pa gabalu, ne tuvumā nesajauksi. 0, nozīmīga lieta — acis. Kā barometrs. Viss redzams — kam tuksnesīgas skumjas dvēselē, kurš ne par šo, ne par to ar zābaku ribās iebliezīs, kurš pats no visa baidās. Lьk, tādu pēdīgo roklaižu taisni patīkami pie potītes nogrābt. Baidies — nu tad saņem. Ja baidies — esi pelnījis . . . r-r-r . . . vau-vau . . .