Kungs sniegputeņa virpulī droši šķērsoja ielu un devās uz pavārti. Jā, jā, šim viss kā uz delnas. Šis sasmakušu gaļu vis nelepsēs, avīzēm uzrakstīs: mani, Filipu Filipoviču, ar draņķi piebarojuši.

Lьk, viņš, tuvāk un tuvāk. Šis ēd bagātīgi un nezog, ar kāju nespers un arī pats neviena nebaidās. Viņš ir garīga darba kundziņš, ar spicbārdiņu un sirmām ūsām, mīkstām un brašām kā franču bruņiniekam, tikai smaku putenis no viņa nes nelāgu — pēc slimnīcas. Un cigāriem.

Kāds jods viņu, jāprasa, uz Centrhoza kooperatīvu atne­sis? Lьk, viņš, blakus . . . Ko meklē? U-u-ū . . . Ko viņš varēja pirkt tik draņķīgā bodītē, viņam ar Ohotnij Rjadu nepietiek? Ko-o? Desu?. Kungs, būtu jūs redzējis, no kā taisa to desu, jūs veikalam i tuvu neietu. Atdodiet viņu man.

Suns saņēma visus atlikušos spēkus un neprātā izlīda no pavārtes uz trotuāra. Putenis virs galvas izšāva kā no plintes, pasvieda gaisā milzīgos audekla plakāta burtus — «Vai iespējama atjaunināšanās?».

Skaidrs, ka iespējama. Smarža atjaunināja mani, uzslēja kājās, dedzinošiem viļņiem sažņaudza jau divas diennaktis tukšo kuņģi, slimnīcu uzvarējušā smarža, dievišķā maltas desas smarža ar ķiplokiem un pipariem! Jūtu, zinu —desa viņam ir kažoka labās puses kabatā.