Pārplūzdams asarām, suns līda uz vēdera kā čūska. Pievērsiet uzmanību pavāra darbiņam. Bet jūs jau ne par ko nedosiet. Oh, loti labi es pazīstu bagātos ļaudis. Bet būtībā — kam jums viņa? Kam jums sapuvis zirgs? Nekur citur kā Mosseļpromā tādu nāvēkli nedabьsiet. Bet jūs, pateicoties vīriešu dzimumdziedzeriem, šodien esat brokastojis, jūs, pasaules nozīmes spīdekli. U-u-u-ū-ū . . . Kas gan negadās pasaulē? Redzams, par agru man mirt, bet izmisumā krist — nudien grēks. Rokas viņam laizīt, cits nekas neatliek. ,
Noslēpumainais kungs noliecās pie suņa, nozibsnīja zelta briļļu rāmīšiem un izvilka no labās kabatas baltu iegarenu vīstoklīti. Brūnos cimdus nenovilcis, attina papīru, ko tūdaļ sagrāba putenis, un nolauza gabalu desas, tā sauktās «Krakovas sevišķās». Un sunim šo gabalu.
0, nesavtīgā persona! U-u-!
— Fuit, fuit! — kungs uzsvilpa un piebilda stingrā balsī: — Nem! Šarik, Šarik!
Atkal Šariks. Nokrustījuši. Tak — sauciet, kā gribat. Par tādu ārkārtēju jūsu rīcību.
Suns acumirklī norāva desai ādu, šņukstēdams iegrauzās krakovietē un aprija to viens divi. Pie tam līdz asarām aizrijās ar desu un sniegu, jo negausībā gandrīz norija striķīti. VēI, vēl laizu jums roku. Bikšu staras skūpstu, mans labdari!