—   Nu, pagaidām pietiks . . . — kungs runāja aprauti, kā komandējot. Viņš noliecās pie Šarika, vērīgi ielūkojās tam acīs un negaidot intīmi un maigi pārvilka ar roku Šarika vēderam.

—   A-hā, — viņš daudznozīmigi teica, — kakla siksnas nav, nu burvīgi, tieši tu man esi vajadzīgs. Nāc līdzi. — Viņš paklikšķināja pirkstus. — Fuit, fuit!

Jums līdzi iet? Kaut uz pasaules galu. Spārdiet mani saviem filca zābaciņiem, ne vārdiņa nebildīšu.

Visā Prečisteņkas garumā mirdzēja lukturi. Sāns sāpēja neciešami, taču Šariks to brīžam pat aizmirsa, vienas nīgras domas pārņemts — kā nepazaudēt burzmā brīnumaino parādību kažokā, kā izpaust viņam savu mīlestību padevību. Un reizes septiņas ceļā no Prečistevkas līdz Obuhova šķērsielai viņš to izpauda. Botīti noskūpstīja; Mirušo šķērsielas, ceļu atbrivodams, ar mežonīgu gaudošanu tik ļoti pārbiedēja kādu dāmu, ka tā apsēdās uz ceļa stabiņa; pāris reižu ieķilkstējās, lai uzturētu līdzjūtību pret sevi.

Kaut kāds maita kaķis, sibīrietim pakaļ darināts klaidonis iznira no ūdens notekcaurules un, neraugoties uz sniegputeni, saoda krakovieti. Šarikam tumšs sametās acīs no mas, ka bagātais dīvainis, kurš pavārtē pievāc ievainotus suņus, kazi, arī šito zagli paķers līdzi un nāksies dalīties Mosseļproma izstrādājumos.