Tas bija lielisks dzīvnieks, gandrīz tīrasiņu Austrumeiropas aitu suns. Laikam šā «gandrīz» dēļ kucēns bija izmests ceļmalā. (Līdz šim vēl dusmojos, tiklīdz to atceros, bet varbūt tas ir veltīgi, jo es taču nezinu, kā viss īsti ir bijis.) Atskaitot divus tumšus plankumus zem acīm, tas bija dūmaini pelēks suns ar mīkstu, zīdainu spalvu. Izslējusi ausis, Laika izskatījās neparasti gudra un vērīga. Apspriežot ar kolēģiem spektru tipus vai zvaigžņu evolūciju, biju gatavs ticēt, ka Laika saprot mūsu sarunas.
Vēl līdz šai dienai nevaru saprast, kāpēc Laika man tik ļoti pieķērās; pat starp cilvēkiem man ir visai maz draugu. Un tomēr, kad pēc ilgākas prombūtnes atgriezos observatorijā, Laika nezināja aiz priekiem, ko darīt, lēkāja uz pakaļkājām, balstīdamās ar priekškājām pret maniem pleciem (tos aizsniegt, tas viņai tīrais nieks), un priecīgā smilkstēšana nemaz nepiederējās Laikas spēcīgajam augumam. Centos uz ilgu laiku neaizbraukt; tālos ceļojumos suni līdzi ņemt nevarēju, bet īsos braucienos Laika gandrīz vienmēr bija mana ceļabiedre. Suns man bija līdzi arī toreiz, kad devos uz ziemeļiem, lai piedalītos Berklijā tanī nelaimīgajā seminārā.