Mūs uzņēma savā mītnē universitātes laiku draugi. Kaut ari viņi bija loti smalkjūtīgi, taču skaidri nojautu — viņiem nepatīk, ka dzīvoklī ir tik milzīgs dzīvnieks. Apgalvoju mājasmātei un mājastēvam, ka Laika uzvedas nevainojami; ļoti nelabprāt viņi man atļāva turēt suni pa nakti istabā.

—   Šonakt no laupītājiem varat nebaidīties, — es teicu.

—   Berklijā laupītāju nav, — sekoja atbilde.

Taču nakts vidū man mirkli sāka likties, ka viņi maldīju­šies. Pamodos no niknām rejām un smilkstēšanas; Laika tā bija izturējusies tikai reizi — kad ieraudzīja govi, ko nekad nebija redzējusi, un nesaprata, kas tas tāds par briesmoni. Rādamies nogrūdu segu un steigšus devos no savas istabas tumšajā, svešajā mājā. Galvenais, gribēju nomierināt Laiku, neļaut viņai uzmodināt mājiniekus, ja vien nav par vēlu. Laupītājs, protams, ir jau gabalā. No visas sirds cerēju, ka tā tas būs …

Dažus mirkļus stāvēju uz kāpņu laukumiņa pie spuldžu kontakta … Aizdegt vai neaizdegt? Beidzot uzbļāvu: «Laika, muti ciet!» — un piespiedu pogu; lejā hallē iemirdzējās spoža gaisma.

Suns gluži kā traks skrāpēja durvis un arvien vēl smilk­stēdams rēja.

—   Ja tev jātiek ārā, — es dusmīgi sacīju, — tādēļ jau nav jāsaceļ tik liels troksnis!

Nogāju lejā, atvilku durvju aizšaujamo, un Laika gluži kā raķete izdrāzās laukā.

Laiks bija rāms, bez vēja, mēness sirpis cīnījās ar San­francisko miglu. Stāvēdams baltganajā miglā, raudzījos pāri līcim uz pilsētas ugunīm un gaidīju Laiku, lai to krietni sa­rātu. Es arvien vēl gaidīju, kad — jau otro reizi divdesmi­tajā gadsimtā — no snaudas pamodās turienes apakšzemes spēki.