Lai cik tas dīvaini, es nenobijos, vismaz pirmajā mirklī. Atceros, iekām atskārtu draudīgās briesmas, prātā pazibēja divas domas. «Ir nu gan tie ģeofiziķi,» es sev sacīju, «varēja mūs brīdināt par savām aizdomām.» Tūlīt nobrīnījos: «To nu gan nedomāju, ka zemestrīce saistīta ar tik milzīgu troksni!»
Gandrīz tanī pašā mirklī sapratu, ka grūdiens ir ļoti spēcīgs. Par to, kas norisinājās tālāk, netīk atcerēties. Tikai nākamajā dienā glābējiem izdevās mani aizvest: atteicos šķirties no Laikas. Skatīdamies uz sabrukušo namu, kura drupās bija gājuši bojā mani draugi, zināju, ka Laikai esmu parādā pateicību par savu dzīvību. Bet vai tad helikoptera pilotu pienākums bija to saprast? Nepārmetīšu pilotiem arī to, ka viņi turēja mani par prātā jukušu, jo starp gruvešiem un apdegušām krāsmatām taču klaiņāja daudz nelaimīgo…
Kopš tā laika neesmu bijis kopā ar Laiku varbūt tikai dažas stundas. Man teica — un es tam labprāt ticu, — ka es arvien mazāk un mazāk interesējoties par cilvēkiem, kaut arī neesmu kļuvis ne vientulis, ne mizantrops. Zvaigznes un Laika aizpildīja visas manas darba stundas un atpūtas brīžus. Mēs abi ilgi klaiņājām pa kalniem, un tas bija mana mūža vislaimīgākais posms. Apvārsni brīžiem drūmu darīja tikai viena doma: es zināju — Laika to nezināja, — ka mūsu laime drīz beigsies.