Pārvietošana tika organizēta vairāk nekā desmit gadus. Jau sešdesmitajos gados zinātnieki atzina, ka Zeme nav piemērota vieta astronomiskai observatorijai. Uz Mēness pat maza gabarīta navigācijas aparātiem ir daudzkārt lielākas iespējas nekā visiem teleskopiem, kas raudzījās kosmosā cauri Zemes atmosfēras tumšajai dūmakai. Bija beigušās Mauntvilsona, Palomaras, Grīničas un citu slavenu observatoriju gaitas. Apmācībai šīs observatorijas vēl derēja, bet pētījumu centrus vajadzēja pārvietot uz kosmosu.
Arī man vajadzēja aizceļot. Biju saņēmis piedāvājumu — uzņemties Farsaida observatorijas direktora vietnieka amatu. Dažos mēnešos spēšu atrisināt problēmas, ap kurām šeit biju cīnījies daudzus gadus. Ārpus atmosfēras robežām uzzināšu, kāda sajūta ir neredzīgajam, kas pēkšņi kļuvis redzīgs.
Protams, lieki būtu runāt, ka ņemšu sev līdzi Laiku. Uz Mēnesi ļāva vest tikai izmēģinājumu dzīvniekus; droši vien paies vēl vairāki gadu desmiti, iekām cilvēki tur drīkstēs turēt savus mīluļus, un arī tad būs jāsamaksā milzīga summa, lai viņus tur nogādātu un tur ēdinātu. Aprēķināju, ka manas — diezgan prāvās! — algas nekādi nepietiktu: Laika bija radusi apēst dienā divas mārciņas gaļas.