Izvēle bija bezgala vienkārša. Es varēju palikt uz Zemes un atteikties no zinātnieka karjeras. Vai arī doties uz Mē­nesi — un atteikties no Laikas.

Galu galā Laika jau bija tikai suns. Desmit gadi, un šī suņa vairs nebūs, bet ap to laiku es varēju sasniegt zināt­nieka karjeras kalngalus. Neviens saprātīgi domājošs cilvēks nesāktu šaubīties, taču es tomēr šaubījos, un, ja jūs līdz šim neesat sapratuši, kāpēc, tad nekādi vārdi nelīdzēs.

Spriedumu pieņēmu aizmuguriski. Līdz pēdējai nedēļai nespēju izlemt, ko darīt ar Laiku. Kad doktors Andersons piedāvājās rūpēties par manu suni, es negribīgi piekritu, aiz­mirsis pat pienācīgi pateikties. Vecais fiziķis un viņa sieva kopš pirmās dienas iemīļoja Laiku; baidos, ka es viņiem šķitu nejūtīgs un cietsirdīgs. Bet bija taču gluži otrādi.

Pēdējo reizi abi kopā staigājām pa pakalniem, pēc tam, ne vārda neteikdams, nodevu suni Andersoniem, un Laiku vairs netiku redzējis.

Izlidošana aizkavējās gandrīz diennakti, gaidījām, kamēr rimsies spēcīgā magnētiskā vētra, un arī vēl tad Vanallena joslu aktivitāte bija tik liela, ka devāmies pa «cauruli» uz ziemeļpolu. Bezsvara stāvoklis vienmēr ir nepatīkams, un turklāt mēs visi bijām galīgi apdulluši no pretradiācijas medikamentu lietošanas. Kad atkal sāku interesēties par ap­kārtni, kuģis jau atradās virs Farsaida observatorijas; netiku redzējis, kā zeme aizslīd aiz apvāršņa.