—       Vienalga. Tēvam ir tiesības prasīt atpakaļ savu bērnu, kur viņš arī dzīvotu.

—       Bet man ir tiesības glābt dvēseli no sātana nagiem!

—   Jums nav tās tiesības, cienība.

—   Ir! Kaspars ir vācu tautības.

—   Viņš ir latvietis! — svešais asi pārlabo.

—   Viņš runā vācu mēlē.

—       Viņš runā arī daudzas citās valodās. Viņa tēvs, Marijas vectēvs, bija Sārnates muižas dzimtcilvēks.

—       Un ja arī tā… Sava amata pienākumā es nevaru kristīgu dvēseli mest elles zaņķī.

—       Mūsu meža ciemā šāda zaņķa nav. Tā ir mierīgu, darbīgu cilvēku mītne.

—   Tur kalpo sātanam!

—       Mēs nevienam nekalpojam. Mēs esam brīvi ļaudis.

Mācītājs nespēj atspēkot viesa iebildumus. Viņš ķe­ras pie sātana graušanas sprediķa un attēlo bezdievīgo latviešu vella kultu ar aizrautīgu sparu, meistarisku gleznainību un visām tām šausmām un mistiku, kādas spēj dzīvot tikai reliģiska fanātiķa fantāzijā.

Vecais zemnieks klausās dzijā vienaldzībā. Arī amtmani neaizrauj mācītāja daiļrunība. Viņš pat izrā­dās nepacietīgs un, kad Huneks nobeidz, tūlīt saka:

—   Tātad jūs, cienība, iesat paziņot Marijai, ka tēvs viņu gaida?

—   Es nevaru! — Huneks izmisis paceļ rokas.