Atkal ielās minējumi, baumas, satraukums. Atkal baiļu mākti skati visapkārt un valodas par vella mākslām un varenību.
Mācītājs Huneks drūms saņem viesus. Viņš zina, kādēļ tie ieradušies. Klusēdami visi piesēstas. Vilks noguļas pie sava kunga kājām.
Sarfenbergs kā amata persona pirmais uzsāk runāt, izņēmis no kabatas salocītu papīru un to pasniegdams mācītājam:
— Ar šo rakstu jūsu audžumeitas tēvs prasa atpakaļ savu bērnu. Kāpēc -jūs liedzaties to darīt, cienība, kad šis pats vīrs pirmoreiz, ziemā, pie jums ieradās?
Mācītāja acis baigi iedzirkstas.
— Mariju esmu audzinājis labā, kristīgā garā. Es nevaru to nodot sātana rokās!
— Kuģinieks Kaspars ir tikpat krietns vīrs kā jūs un es, cienība. Viņš kādreiz bija Piltenes namnieks un brauca pāri jūrai ar mūsu tirgotāju mantām.
— Es nerunāju par Marijas tēvu. Ja viņš pats' nāktu, tad neatteiktos.
— Jūs zināt, viņš nevar. To jau pirmajā apciemojumā jums esot pastāstījis šis vīrs. — Amtmanis pamāj ar galvu pret veco zemnieku. — Marijas tēvs pagājušo rudeni gribējis nakts tumsā slepus iebraukt Ventā. Zviedru pamanīts, viņš uzsācis cīņu un, kuģi zaudējis, sašautām kājām ar šī vecā drauga palīdzību izbēdzis. Viņš visu ziemu gaida meža ciemā savu meitu.
— Sumpurņu ciemā! Tanī pašā, par kuru stāsta visbezdievīgākās lietas!