— Jūs esat padots, tāpat kā citi, stārasta — landrāta Dītriha Maidela jurisdikcijai. Viņš pavēl atlaist jūsu audžumeitu.
Mācītājs nolaiž rokas un izdveš smagu nopūtu. Tad, paraudzījies zemnieka sejā, saka, atkal satraukdamies:
— Kā lai nododu bērnu, kuru esmu uzaudzinājis kurš' man ne mazāk mīļš par paša meitu, sumpurņa rokās?
— Es neesmu sumpurnis.
Amtmanis pieceļas.
— Jūsu iebildumi, cienība, ir veltīgi. Landrāts Mai- dels šo vīru pazīst, un tas visu pēcpusdienu bija viņa viesis. Tātad stārasts zina, kam var uzticēt kuģinieka Kaspara bērnu.
Beidzot mācītājs piekāpjas. Saīdzis viņš atstāj viesus, lai ietu parunāt ar Mariju.
Trūde, padzirdējusi no krustmātes Ģerdas, ka pie tēva ieradies amtmanis Andrejs Sarfenbergs ar veco sumpurni (kā visa pilsēta tagad dēvēja svešo), deg ziņkārē dzirdēt, par ko tie runā. Viņa izskrien dārzā un, gar logiem ložņādama, pūlas kaut ko saklausīt no viesu valodām. Bet velti. Tad tā ielavās priekšiņā un klausās aiz durvīm. Arī nekā. Kad tēvs iznāk, lai ietu aprunāties ar Mariju, viņa klusi aizzogas tam pakaļ augšstāvā, bet atrod durvis aizbultētas. Bezgalīgi ilgs meičai, pažobelē tupot, liekas laiks, kamēr tēvs atkal iznāk un kāpj lejā.
Trūde iesteidzas kambarī un redz audžumāšu domīgu stāvam pie loga. Tā ir priecīgi saviļņota, bet arī skumjas lasāmas viņas acīs.