— Māsiņ, kas ir? Ko tēvs ar tevi runāja?
Marija krīt tai ap kaklu.;
— Trūde, mums jāšķiras!
— Jāšķiras?
— Mans tēvs esot atgriezies.
— Patiesi? Piltenē?
— Kurzemē. Tālu no šejienes.
— Kāpēc viņš nenāk, šurp?
— Nevarot. Esot vārgs. Jau rudeni pārbraucis un
apmeties Ugāles mežos.
— Kur īsti?
— Meža ciemā. Biezokņos.
— Sumpurņu ciemā?
— Tā teica audžutēvs.
— Vai dieniņ! Sumpurņu ciemā! Tu eji uz sumpurņu zemi! Māsiņ, laimīgā! — Trūde strauji apkampj Mariju. Bet tad attopas. — Nu jā. Tēvs tevi sauc… Un es?
— Tu jau te esi pie sava tēva.
— Tak tevis man vairs nebūs. Es arī iešu!
— Niekkalblte!
— Katrā ziņā aizbēgšu! Tu ņemsi mani līdz?
— Kā es to varu?
— Vecais sumpurnis tevi vedīs. Parunā ar viņu! Ail Doties ar tevi kopā uz Sumpurņu zemi! Tas ir visjaukākais, kas pasaulē var būt! Iešu slepeni, sataisīšos bēgšanai.
Trūde atraisās no draudzenes un izskrien laukā.
— Nē, Trūdīt, tā nevar! — Marija sauc tai nopakaļ, bet straujā skuķe vairs nedzird un neklausās.
Ir jau satumsis. Kuģinieka Kaspara sūtnis grib tūlīt doties ceļā, bet mācītājs pretojas laist Mariju nakti no mājas. Tad aizceļošanu noliek rīt pirms gaismiņas, un krustmāte Gerda uztaisa cisas neomulīgajam, baigajam viesim priekšiņā.