Marija nemanīta izlavās pa dārza durvīm. Tai jāatvadās no Gotlība. Ielas jau tukšas, iedzīvotāji pēc uztraukuma pilnās dienas devušies pie miera, bet Gotlībs Marijai nav tālu jāmeklē; tas gaida pie mācītāja mājas stūra. Drebošiem pirkstiem viņš satver meičas rokas.
— Ko vecais sumpurnis meklē pie jums?
— Mani.
Rātskunga dēls apstulbst. Sī vēsts ir pārāk negaidīta. Izdzirdējis, ka svešinieks ar amtmani iegājis pie mācī- tāja, un redzējis Šarfenbergu vienu ar savu vilku aiz-
ejam, viņš baiļojās par iemīļoto meiteni, kurai varbūt nakts jāpavada zem viena jumta ar nelabo. Bet tas, ko Marija nupat pateica, Gotlību satrauc augstākā mērā, un paiet labs brīdis, kamēr tas izdabū pār lūpām vārdus:
— Ko viņš grib no tevis?
— Viņš aizvedīs mani uz meža ciemu.
Gotlībs palaiž vaļā mīļākās rokas, izmisis satver kā dzelzīs viņas plecu un izdveš, gandrīz kliegdams:
— Attopies, Marij! Ko tu runā?
— Viņš mani vedīs pie tēva. Tas pārradies no jūras braucieniem un apmeties kādā Ugāles ciemā.
— Kādēļ viņš neatgriežas Piltenē? Kādēļ viņš pats nenāk tev pakaļ?
— .Viņš ir slims.
— Nē, nē, es tevi nelaidīšu!
— Arī audžutēvs negribēja mani laist. Bet vajadzēja padoties. Tēvs aizrakstījis landrātam. Tas pavēl.