Zviedri aizsprostoja ostas, un tēvs vairs nevarēja turpināt parastos reidus starp Pilteni un Lībeku. Tagad viņš pelnās svešās malās. Bet var arī būt, ka kuģis gājis bojā… Marija aizdzen drūmās do­mas. Nāk cita — priecīgāka: par rātskunga Vo^fa Got­lību. Tas viņu mīl un ir labs.

Vēl vēstures stunda nav beigusies; jau ienāk mācī­tājs uz ticības mācības stundu ar tikko pabeigtu spre­diķa prospektu rokā. Viņa grumbainā seja ir apgarota, viņa tumšās acis zem biezajām, sirmajām uzacīm mirdz cīņas kaislībā. Viņš pamāj brālim turpināt darbu un piesēžas attālāk, pārskatīdams rokrakstu.

Tēvam parādoties, Trūde ir aizmirsusi logu un āru un pievērsusies tam.

«Šodien būs kas sevišķs!» viņa priecīgi domā, vēro­dama tēva dzīvumu, jo tā lektīras nekad viņai nav bi­jušas garlaicīgas.

Gosvina Huneka vārdi ir zibeņi, kas ārda dēmonu un garu valsti, bet Trūde to neņem ļaunā, jo neviens cits par tiem nezina pastāstīt tik daudz noslēpumu un drausmu un neviens cits nevar būt tāds savedējs ar to dīvu pasauli, uz kuru trauc meičas ilgas.

Tēvocis ātri nobeidz un atstāj kambari, lai paspētu pie citiem skolniekiem — pilsētiņas skolā. Un mācītājs sāk savu stundu ar viņa gados reti sastopamu dedzību un aizraušanos. Viņš sauc vārdā visus piecpadsmit sā­tana kara virsniekus un stāda katram no tiem pretim pagāniskās latvju tautas elku dievības, kurām beidzot nenogurstošos pētījumos konstatējis līdzīgas īpašības un spējas.