Pats visu mūžu nodzīvojis Kurzemē, viņš tomēr vairāk uzticas svešajiem ceļotājiem — Brēmenes Ādamam, Strasburgas Vundereram, Olafam Magni —, kuru spriedumi par latvju gara dzīvi tam ir kanons. Pēc garā ievada Huneks attēlo kara postu, kas jau de­viņus gadus plosās zemē, un ikvienai nelaimei, skāru­šai Pilteni, viņš zina vainīgo. Šī ticības mācības stunda savējiem, protams, ir tikai mazs mēģinājums tam grau­jošam sprediķim, ko viņš teiks svētdien no vecās kan­celes pussabrukušajā baznīcā bezdievīgajiem puspagā- niem — latviešiem.

Marija uzņem sprediķotāja vārdus puslīdz mierīgi, bet Trūde klausās, elpu aizturējusi, un viņai ir tikai viena vēlēšanās: «Kaut es arī varētu būt šīs negantās mežamātes, šīs baigās vējamātes, šis noslēpumainās laukumātes grēcīgo, bet kairinošo bērnu pulkā!»

Skolotāju un skolnieces iztraucē jau agrāk dzirdē­tais, bet nu spēcīgi pieaugošais troksnis un kņada uz ielas. Gosvins Huneks iekārsies negrib to ievērot:

—   Blēņu ļaudis! Viņi sūdzas par zviedru laupīša­nām. Ne zviedri vainīgi pie pēdējās kontribūcijas, kas mūsu pilsētu ieveda nabadzībā. Tie ir šis negantās pa­gānu tautas dēmoni!