Mācītājs liek aizvērt Trūdei logu, bet aptur to, ieklausījies balsu kņadā.
— Pats sātans grib izpostīt Pilteni! — skan zem loga izmisis kliedziens. — Mēs esam pazuduši!
Nu Huneks steigā atstāj kambari un skriešus dodas lejā. Jo, lūk, ielās tauta runā viņa valodu! Viņam seko Trūde un Marija.
Visa Piltene ir uz ielas. Pie rātsnama pulciņš rātskungu un bagātāko tirgoņu. Vārtos, žogmalās un vēl tālāk uz Ventas pusi stāv namnieki, sievas, bērni. Visu sejās baiga jausma, acīs šausmas. Huneks piesteidzas pie pilsētas nama.
Te vecais, pusneprātīgais Hausers, kurš jau kopš trim gadiem zaudējis garīgo līdzsvaru, kad Ventspili tam atņēma divus viņa labākos kuģus, citu tirgotāju vidū ceļos nometies, plēš sirmos matus un vaimanā:
— Tagad mums ir gals! Tagad mums visiem gals!
— Kas noticis? — mācītājs jautā tuvāk stāvošam rātskungam.
— Venta bēg no mums.
— Kā? Es nesaprotu . ..
— Upe pagalam! Ūdens krīt!
— Venta? Tak vakar tikai sākās leduseja! Bija plūdi…
— Viņa izlauzusi sev jaunu gultni! — no visa spēka vaimanā vecais Hausers.
— Kur?
— Tālu no mums. Pie Vendzavas. Mēs vairs netiksim ar saviem kuģiem uz Ventspili un jūru. Nelgas namnieki negrib saprast, ko tas nozīmē. Viņi nesajēdz, ka ar kuģniecības iznīkšanu arī viņus piemeklēs bads. Visi elles gari nāķ pār mums, lai Pilteni nopostītu.
— Pareizi, Hauser! Tā es ari saku. Aizraut prom mūsu upi — tas var būt tikai sātana izdomājums!