— Augstie kungi! — Pie rātskungiem uztraukts pienāk kāds vienkāršs namnieks. — Tas ir sumpurņa darbs!
— Kā tu to zini? Stāsti!
— Ik reizes, kad mūs piemeklē kāds posts, parādās sumpurnis. Tā tas bija ziemu, kad zviedri aizveda jaunās baznīcas būvei savākto naudu: šis pats vīrs te gāja pa ielu. — Namnieks norāda uz otru ielas pusi.
— Kurš? Kurš?
— Lūk, tas — zvērādas drānās, zābakos un cepurē!
Visu skati pagriežas pret plecīgu, sirmu zemnieku,
viscauri brieža ādā ietērpušos. Tikai sejas lejasdaļu tam aizsedz villas lakats.
— Sumpurnis? — atskan bailīgas balsis.
— Jā. Ja tam nebūtu suņa purna, kādēļ tas to nosegtu saulainā pavasara dienā?
— Patiesi! Jā gan!
— Tā ir!
— Sumpurnis! Sumpurnis! — kā uguns mēles salmos skrien jaunā vēsts.
Svešo viru ielenc namnieku bars. Gan bailīgi, labā gabalā, bet nenovērsdamies, sasprindzinātiem nerviem.
— Sist to beigtu! — kāds iesaucas.
Daži klūp apkārtējos žogos pēc stibām un rungām un, barā sadūšojušies, lēni ieslēdz zemnieku arvien ciešāk.
Apdraudētais, aukstu, kareiviski drošsirdīgu skatu raudzījies ap sevi, arī tagad nezaudē mieru. Viņš pabāž roku zem briežādas vamža un. izvelk īsu, platu zobenu, kas tikpat labi noder aizsardzībai, kā cīņai ar meža zvēriem*