Namnieki atlec dažus soļus atpakaļ. Uztraukums vēl palielinās. Kņada aug.
— Amtmani! Amtmani! — kāds sauc. — Lai nāk ar pilssardzi! Sauciet Šarfenbergu!
Pāris desmit namnieku skrien uz pili un drīz atgriežas ar Piltenes amatpersonu — amtmani Andreju Šarfenbergu, viņa uzticīgo pavadoni — pieradinātu, rāmu vilku māti — un dažiem pilssardzes vīriem.
Pirms amtmanis paspēj izdibināt, kas par lietu, vilks, ieraudzījis svešinieku, spalvu sacēlis, tuvojas, bet tad, soļu trīs atstatumā paostījis gaisu, pēkšņi sāk vicināt asti un, mierīgi piegājis klāt zemniekam, rūpīgi aposta to visu, tad sāk laizīt tā roku un izrāda draudzību. Pūlī jauns iemesls saukt:
— Redziet! Redziet! Meža zvērs var būt draugos tikai ar sumpurni!
Amtmanis Andrejs Šarfenbergs, vīrs ar stingru un gudru seju, kurš (ko pilsētnieki tam ļoti ņem ļaunā) neticot ne dievam, ne vellam, nostājas pret zemnieku, ātru skatu to novērodams no galvas līdz kājām. Viņa acis nav baiļu, nav arī naida.
— Kas esi?
— Brīvs zemnieks.
— No kurienes?
— No Ugāles mežiem.
— Kam seju slēp?
— Aizsardzībai.
— Pret ko?
— Pret mēri.
— Piltenē nav vēl mēra.
— Viņš var šurp atnākt, amtman. Pilsētā ir netīrība un smirdoņa.
— Dievs sargās tos, kurus sargāt tam būs prāts.
— Kas sargās pats, to sargā dievs.
— Hm … Tev taisnība … Ko meklē te?