—   Vispirms tevi, amtman.

—   Ko teiksi?

—   Noved mani pie stārasta. Man viņam raksts.

—   Labi. Tas man jādara tā kā tā. Ejam!

Svešais aizbāž atkal zobenu aiz vamža un, sargka­reivju ielenkts, seko amtmanim uz pili pie stārasta Dīt- riha Maidela.

Pūlis, labi nesadzirdējis abu sarunu, uzgavilē, ka sumpurni ved uz pili, lai mestu cietumā un spriestu tiesu.

Tikai mācītājs Huneks stāv saviebies. Viņš šo vīru pazīst un zina, kādēļ tas te ieradies.

Marijai un Trūdei uz mācītājmājas lievenēm ir pie­vienojies glīti ģērbies jauneklis — rātskunga Volfa dēls Gotlībs.

—        Paldies dievam, — saka jauneklis, — ka viens no šiem vella kalpiem dabūs savu algu — cilpu!

Marija neatbild. Viņas skats noliecas uz zemi. Bet Trūde, gandrīz izmisusi, asaru pilnām acīm paveras Gotlībā.

—        Cik cietsirdīgi! Varbūt pēc viņa raudās bērni — mazi sumpurnīši.

2

Ap pusdienas laiku ļaudis pamazām izklīst. Uztrauk­tos prātus kaut cik nomierina gandarījums, ka nelabā sūtnis sagūstīts un drīz karāsies cilpā. Daži izsaka ce­rības, ka pēc tam Ventas straume atkal atgriezīsies, un iet izpētīt, kurp tā tagad aizplūst.

Bet liels ir pilteniešu pārsteigums, kad pievakarē tie redz no pils iznākam veco sumpurni ar Andreju Šar­fenbergu bez sardzes, tikai amtmaņa vilka pavadībā, kurš draudzīgi raugās svešiniekā. Abi nāk gar baznīcu uz mācītāja namu. Tos ielaiž Huneka saimniece Gerda — Trūdēs krustmāte.