Bet arī šis mēģinājums bija veltīgs. Pieskaršanās tavam klēpim, kas apbārstīts it kā ar alabastra putekļiem, vēl līdz šim brīdim dursta manu pirkstu galus kā sprik- stoša uguntiņa. Man kaklā kā dzeloņains kamols iestrēdzis gārdzošs kliedziens. Es gribēju kaut ko sacīt. Man gribējās daudz ko teikt… Bet es nespēju izdvest ne vārda. Attaisnošanās?… Nožēla?… Bet varbūt apvainojums? Vajadzēja kaut ko izvēlēties, bet šķiet, ka es vairs nepaguvu to izdarīt. Kāpēc attaisnoties vai nožēlot, labāk jau pazust, cik ātri vien iespējams. Ja es izvēlētos apvainojumu, tad saplosītu tavu seju, un tu kļūtu līdzīga man vai vēl briesmīgāka. Pēkšņi tu sāki pilnā balsī raudāt. Tās bija žēlas, izmisīgas raudas — gluži kā gaisa šņākoņa krānā, no kura pārstājis tecēt ūdens.
Piepeši manā sejā ieplīsa dziļa brūce. Tā bija tik dziļa, ka to pat viss mans ķermenis nevarētu piepildīt. Nez no kurienes sāka sūkties izpuvušā zoba strutām līdzīgs šķidrums un pilēja pakšķēdams. Reizē ar šo troksni istabā izplūda smirdoņa, tā nāca no visām malām — no krēsla pārvilkuma, no sienas skapja stūriem, no izlietnes, no izbalējušā, mušām aptraipītā abažūra. Vajadzēja kaut ko darīt — man gribējās pārtraukt šo paslēpju parodiju, kurā nav neviena, no kā slēpties.