No šejienes bija tikai viens solis līdz manam plānam izgatavot masku. Tas nebija nekas pārsteidzošs, ka radās tāda ideja. Nezālei taču pilnīgi pietiek ar zemes piku un lāsi valgmes. Pārāk neaizraudamies, nepiešķirdams tam nopietnu nozīmi, jau ar nākamo dienu, kā biju nodomājis, sāku izskatīt vecu zinātnisku žurnālu saturu rādītājus. Man nepieciešamais raksts par mākslīgajiem orgāniem, kas darināti no plastikas, laikam bija ievietots žurnāla aizpagājušā gada vasaras numuros. Jā, mans mērķis bija izgatavot plastikas masku un aizsegt ar to rētas sejā. Sa­skaņā ar kādu teoriju maska nevis vienkārši aizvieto seju, bet pauž diezgan metafizisku vēlēšanos apfriainīt savu ārieni ar kādu citu, kas ir pārāka par paša ārējo izskatu. Es arī nepielīdzināju masku kreklam vai biksēm, kuras var mainīt, kad iepatīkas. Nezinu, kā būtu rīkojušies senči, kas pielūguši elkus, vai jaunekļi pubertātes laikā, taču es gan negrasījos nolikt masku uz savas otrās dzīves altāra. Lai būtu seju cik būdams, es vienmēr gribēju palikt es pats. Ar mazo «masku komēdiju» centos vienīgi aizpildīt ieilgušo starpbrīdi manā dzīvē.

Man bez pūlēm izdevās atrast vajadzīgo žurnālu. Spriežot pēc literatūras, var radīt ķermeņa daļas, kas ārēji gandrīz neatšķiras no īstajām.