Tiesa, tas attiecās tikai uz formu izveidojumu, bet kustīguma ziņā bija pali­cis vēl daudz kas neatrisināts. Būtu bijis labi, ja mas­kai — kaut tik man izdotos to izveidot — būtu mīmika. Man gribētos, lai maska varētu brīvi izstiepties un savil­kties raudot un smejot, sekojot mīmiku regulējošo sejas muskuļu kustībai. Un, kaut gan pašreizējais lielmolekulā­rās ķīmijas līmenis pilnīgi atļauj to panākt, mūsu zināša­nas tehnoloģijas jomā mazliet atpaliek. Taču pat apziņa, ka pastāv šāda iespēja, tajā laikā man bija lielisks līdzek­lis drudžainā sasprindzinājuma remdināšanai. Kad nav iespējas ārstēt zobus, neatliek nekas cits kā dzert zāles, kas mazina sāpes.

Vispirms es nolēmu satikties ar K-, raksta par mākslī­gajiem orgāniem autoru, un parunāties ar viņu. K- pats pienāca pie telefona, bija gaužām nelaipns un runājās ar mani bez jebkādas intereses. Varbūt viņš izjuta aizsprie­dumu pret mani — cilvēku, kas arī nodarbojas ar lielmo­lekulāriem savienojumiem. Tomēr viņš apsolīja man zie­dot stundu laika pēc pulksten četriem.

Uzdevis atbildīgajam par virsstundu darbu uzmanīt, lai visi aparāti tiktu izslēgti, un izskatījis dažus doku­mentus, es ātri devos prom. Iela mirdzēja kā nopulēta, vējš atvēdīja olīvu smaržu. Sī mirdzošā iela, šī smarža radīja manī asu skaudību. Kamēr gaidīju taksometru, man šķita, ka no visām pusēm glūn uz mani, it kā redzētu savā priekšā svešinieku, kas nelikumīgi ielauzies pie vi­ņiem. Bet es pacietu šo pārāk spilgto saules gaismu — viss taču bija tikai negatīvs, kurā melnais ir balts un bal­tais — melns, un, ja tikai izdosies iegūt masku, es tūlīt spēšu atjaunot pozitīvu.