Meklētā māja atradās ielā, kur cieši cita pie citas bija sabūvētas dzīvojamās ēkas, netālu bija loka līnijas sta­cija. Tas bija parasts nams, kas ne ar ko sevišķu neizcē­lās, pie tā bija piestiprināta grūti pamanāma plāksnīte «Lielmolekulārās ķīmijas zinātniskās pētniecības K. in­stitūts». Pagalmā pie vārtiem bija nekārtīgi sakrauti cits uz cita trīs būri ar trusīšiem.

Šaurā pieņemamā istabā stāvēja tikai nodilis koka sols, pelnu trauks uz kājiņām un daži veci žurnāli. Es nez kā­pēc nožēloju, ka esmu atnācis šurp. Institūts — skanēja iespaidīgi, bet diez vai šī bija tā vieta, kur vajadzēja iz­vēlēties ārstējošo ārstu. Varbūt K. ir parasts šarlatāns, kas izmanto savu pacientu lētticību. Apgriezies apkārt, es ieraudzīju pie sienas divas fotogrāfijas netīros ietvaros. Uz vienas — profilā sievietes seja bez zoda, tā atgādināja lauku peles purniņu. Uz otras — tā pati seja, mazliet smaidoša, acīm redzot, pēc plastiskas operācijas tā kļu­vusi drusku pievilcīgāka.

Ilgstošais bezmiegs lika sevi manīt — kaut kas smags žņaudza pieri, bija nepanesami grūti sēdēt uz cietā sola. Beidzot ienāca māsa un ieveda mani blakus istabā.