Līdzko iedomājos par to, sirds sāka tramīgi pukstēt. Savā taga­dējā stāvoklī esmu līdzīgs vaska lietiņai, kas nespēj turē­ties pretī karstumam. Pietika iedomāties žilbinošu sauli, lai visa mana āda sāktu kaist un svilt.

Tad es nolēmu, lai tur vai kas, izbeigt visu, iekams nav pienākusi vasara. Laika prognoze garākam periodam vēstīja, ka trijās četrās dienās izplatīsies augsts atmosfē­ras spiediens no kontinenta un radīsies meteoroloģiskas parādības, kas raksturīgas vasarai. Un, ja triju dienu laikā izdosies sagatavoties, lai sastaptos ar tevi, un izda­rīt tā, lai tu sāktu lasīt šo vēstuli, — tad nekā vairāk ne­vēlos. Bet nevar teikt, ka trīs dienas ir pietiekami ilgs laiks. Tu jau pati vari pārbaudīt, ka liecinājums, ko es pie­minēju, — tās ir piezīmes, kas aptver vienu gadu un atro­das trijās cieši pierakstītās burtnīcās. Dienā man jāap­strādā viena burtnīca, jāpapildina, jāizsvītro, jāpārlabo un jāatstāj tādā veidā, kas mani apmierinātu, — tas patiesi ir milzīgs darbs. Es apņēmos strādāt un, nopircis vakari­ņām pīrādziņus ar gaļu, kurai pa krietnam pielikti ķip­loki, šodien atgriezos mājās divas trīs stundas ātrāk nekā parasti.

Nu, un kāds rezultāts? … Nejauks… Es no jauna at­skārtu, kādas sekas ir briesmīgajam laika trūkumam. Pār­šķirstīju uzrakstīto un izjutu riebumu pret sevi — piezī­mes šķiet itin kā mēģinājums attaisnoties.