Tajā pludoja pienbalta gaisma, kas spraucās cauri logu aiz­laidnēm. Uz galda pie loga nebija redzamas injekcijas šļirces, toties biedinoši bija sarindojušies nepazīstami in­strumenti. Pie galda atradās skapis ar slimību vēsturēm un grozāms atzveltnes krēsls ar roku balstiem, tam iepretī — tāds pats atzveltnes krēsls pacientiem. Mazliet atstatu — neliels aizslietnis metāla ietvarā un blakus pār­ģērbšanās kabīnīte uz ritenīšiem. Ārsta kabineta standarta iekārtojums. Tas viesa manī garlaicību.

Es aizsmēķēju. Meklējot pelnu trauku, piecēlos un pār­steigumā sastingu, ieraudzījis emaljētas bļodas saturu. Auss, trīs pirksti, delnas locītava, vaigs no plakstiņa līdz virslūpai… Tie bija nekārtīgi samesti bļodā, šķita vēl dzīvi, it kā nupat nogriezti. Man sametās nelabi. Tie šķita vēl īstāki par īstajiem. Godīgi sakot, nevar ne prātā ienākt, ka pārāk precīza kopija var radīt tik smagu iespaidu. Kaut gan pietika apskatīt griezuma vietas, lai pārliecinā­tos, ka tie ir tikai plastikas atlējumi; man tik un tā likās, ka es sajūtu līķa smaku.

Pēkšņi gar aizslietni iznāca K. Mani pārsteidza viņa negaidīti maigā āriene. Vijīgi mati, acenes bez ietvariem ar bieziem stikliem, kas līdzīgi glāžu dibeniņiem, tukla pazode… Turklāt no K. plūda man pierastā, tuvā ķimi­kāliju smaka.

Tagad bija viņa kārta kļūt tramīgam. Kādu brīdi viņš klusēja, apjukumā vērdamies gan uz manu vizītkarti, gan uz manu seju.