— Tātad jūs… — K. apklusa, no jauna uzmeta skatienu manai vizītkartei un atturīgi nobeidza jau gluži citā balsī kā pa telefonu: — Jūs ieradāties pie manis kā pacients?
Protams, pacients. Lai arī nez cik izcila būtu K- meistarība, es nedrīkstēju lolot ne mazākās cerības, ka viņam izdosies izpildīt manu vēlēšanos. Vienīgais, uz ko es varēju cerēt, bija padoms. No otras puses, pateikt to atklāti un aizvainot sarunu biedru arī nebūtu bijis augstsirdīgi. K-, acīm redzot, izskaidroja manu klusēšanu ar kautrīgumu un līdzjūtīgi turpināja:
— Lūdzu, sēdieties … Par ko sūdzaties?
— Eksperimenta laikā notika šķidrā skābekļa sprādziens. Parasti mēs izmantojam šķidru slāpekli, tāpēc es aiz paraduma nebiju pārāk piesardzīgs …
— Keloīdās rētas?
— Kā redzat, visa_seja. Droši vien es esmu uzņēmīgs pret keloīdu rašanos. Ārsts, kas mani ārstēja, nolēma ne- noņemties vairs ar manu seju, jo vismazākā nepiesardzība var izraisīt recidīvu.
— Ap lūpām seja it kā nebūtu cietusi?
Es noņēmu melnās acenes un parādīju viņam.
— Pateicoties tām, arī acis nav cietušas. Laime, ka esmu īsredzīgs un valkāju acenes.
— Jā, jums palaimējies! — Un, it kā runā būtu par viņu pašu, ārsts turpināja: — Svarīgas ir acis un lūpas… Ja tās zaudē kustīgumu — ļoti slikti… Nevienu neizdosies apmānīt tikai ar formu, lai arī kādu tām piešķirtu.