Liekas, šis cilvēks ļoti pieķēries savam darbam. Šķita, ka, vērīgi lūkodamies man sejā, viņš jau prātā izstrādā plānu. Lai neliktu viņam vilties, es steigšus pārmainīju sarunas tēmu:
— Man parādīja jūsu sarakstīto darbu. Manuprāt, pagājušā gada vasarā.
— Jā, pagājušajā gadā.
— Es biju satriekts. Vienkārši nespēju iedomāties, ka ir sasniedzama tāda meistarība.
Ar klaju patiku K. paņēma saliekto pirkstu un, viegli šūpodams to plaukstā, teica:
— Ja jūs zinātu, cik daudz pacietības prasa šis darbs. Vai šī pirksta daktilogramma ar kaut ko atšķiras no īstas? Tāpēc jau arī es saņēmu no pirmā acu uzmetiena dīvainu policijas rīkojumu — reģistrēt visas daktilogram- mas…
— Vai formai noder ģipsis?
— Nē, es izmantoju plastisku silīciju. Redziet, ģipsī nav iespējams atveidot vissīkākās detaļas … Bet šeit, skatieties, pat ienadži pie nagu pamatnes izdalās ļoti skaidri.
Es bailīgi pieskāros ar pirkstu galiņiem — bija tāda sajāta, it kā būtu pataustījis kaut ko dzīvu._ Un, lai gan es sapratu, ka tas ir mākslīgs, mani tik un ta sagraba tādās kā māņticīgas bailes, it kā es būtu pieskāries nāvei.
— Tomēr man tā šķiet it kā zaimošana.
— Tik un tā tie visi ir cilvēka miesas gabali.
K- ar lepnu sejas izteiksmi paņēma otru pirkstu un ar griezuma vietu uz leju nolika to vertikāli uz galda. Šķita, ka mironis izdūris cauri galda dēlim un izbāzis pirkstu ārpusē.