— Pamēģiniet panākt, lai pirksts būtu šāds, mazliet netīrs, — tas nav vis tik vienkārši. Jāliek lietā visa meistarība, lai maksimāli precīzi izveidotu šo vai cita pacienta orgānu, jācenšas atveidot gandrīz neuztveramā, tikai viņam piemītošā īpatnība… Tas, piemēram, ir vidējais pirksts, un tāpēc pirmās falangas iekšpusē redzama, lūk, tāda nokrāsa. Vai tā neatgādina nikotīna pēdas?
— Droši vien tas uzklāts ar otiņu vai ko citu?
— Nepavisam ne… — K. pirmo reizi skaļi iesmējās.
— Krāsa taču acumirklī nobružāsies. No iekšpuses — kārtu pēc kārtas tiek uzliktas vielas dažādās nokrāsās. Piemēram, tur, kur nagi, — vinilacetāts… Ja vajadzīgs — netīrumu kārta zem nagiem… locītavas un grumbu ēnojums… vēnas — tam visam tiek izmantots viegls zilums… Tā tas ir.
— Ar ko tad tie atšķiras no parastiem amatnieku sīk- izstrādājumiem? Tos var izgatavot jebkurš, vai ne?
— Tā jau nu ir. — Un, pakasījis celi, ārsts iebilda:
— Bet, salīdzinot ar sejas izgatavošanu, visas šīs lietiņas ir tikai pirmie nedrošie soļi. Seja ir seja… Pirmkārt pastāv tāds jēdziens kā izteiksme. Vai nav tiesa? Grumba vai sīka pumpiņa sejā ir ārkārtīgi svarīga.
— Bet vai kustīgumu jūs varat tai piešķirt?
— Jūs vēlaties pārāk daudz.