— Jā, jā, saprotu.
— Kā tad tā? — Viņš ironiski savieba lūpas. — Neviens cits kā jūs nosaucāt manus darbus par amatnieka sīkizstrādājumiem.
— Nē, tā es nebiju domājis.
— Lai nu paliek. — Un ar visu saprotoša pedagoga izskatu viņš pamācoši_ teica: — Jūs neesat vienīgais, kurš pedeja mirklī sāk svārstīties. Iekšējs protests pret sejas izgatavošanu ir parasta parādība. Laikam gan, sākot ar velajiem viduslaikiem… un arī patlaban vēl cilvēki, kas atrodas uz zemas attīstības pakāpes, mierīgi izveido savas sejas… Šāda uzskata cēloņi man diemžēl nav zināmi, jo neesmu speciālists… Bet statistikā tie izpaužas diezgan skaidri… Piemēram, ja ņemam ārējos ievainojumus, tad sejas bojājumu, salīdzinot ar locekļu bojājumiem, ir apmēram pusotras reizes vairāk. Bet īstenībā astoņdesmit procenti no visiem, kam ir ārēji ievainojumi, lūdz medicīnisku palīdzību locekļu zaudējuma dēļ, visvairāk, ja zaudēti pirksti. Skaidrs, ka attiecībā uz seju pastāv zināms tabu. Apmēram to pašu novēro ari mani kolēģi. Un visbriesmīgākais ir tas, ka pret manu darbu izturas kā pret peļņas kāra augsti kvalificēta kosmetologa darbu…