— Nav taču ko brīnīties, ka saturu vērtē augstāk par ārējo formu …
— Kas tad tas? Saturs, kuram atņemts ārējais apvalks, tiek vērtēts augstāk? Neticu. Esmu cieši pārliecināts, ka cilvēka dvēsele ietverta ādā.
— Varbūt, izsakoties tēlaini…
— Kāpēc tēlaini? — Un mierīgā, taču enerģiskā tonī ārsts turpināja: — Burtiski. Cilvēka dvēsele mājo ādā. Esmu pārliecināts par to. Pārliecinājos pēc paša pieredzes, ko ieguvu kara laikā, kad dienēju armijā par kara ārstu. Karā norāva rokas un kājas, sakropļoja sejas — tur tas notika katru dienu. Kā jūs domājat, kas ievainotajiem kareivjiem rūpēja visvairāk? Nevis dzīvība, nevis organisma funkciju atjaunošana, nē. Visvairāk viņus uztrauca, vai saglabāsies viņu agrākais izskats. Sākumā es arī smējos par viņiem. Viss, par ko es runāju, taču notika karā, kur nekam nebija vērtības, izņemot zvaigznīšu skaitam uz zīmotnēm un veselībai. Bet reiz norisinājās tāds gadījums: kāds kareivis, kuram bija stipri sakropļota seja, kaut arī citu saskatāmu bojājumu nebija, tieši pirms izrakstīšanās no hospitāļa negaidot izdarīja pašnāvību. Pirms tam viņš bija šoka stāvoklī… Un tad kopš tās reizes es sāku uzmanīgi vērot ievainoto kareivju ārējo izskatu … Un beidzot man radās pilnīgi noteikts secinājums. Skumīgs secinājums, ka nopietns ārējs ievainojums, it īpaši sejas ievainojums, gluži kā novelkamā bildīte, par- vēršas par garīgu traumu.