— Jā, acīm redzot, tādi gadījumi mēdz būt… Bet, paturot vērā, ka līdzīgu piemēru var būt diezin cik, man šķiet, ka nedrīkst šo parādību aplūkot kā vispārēju likumu, kamēr tai nebūs precīza zinātniska pamatojuma. — Pēkšņi man uzmācās nepārvaramas dusmas. Es taču nebiju šeit ieradies, lai runātu par to, kas mani gaida. — Es tiešām vēl neesmu to visu īsti izdomājis… Piedodiet, laikam sarunāju visādas aplamības. Pilnīgi nevajadzīgi atņēmu jums tik daudz dārgā laika, atvainojiet…
— Pagaidiet, pagaidiet! — Un pašpārliecināti pasmiedamies viņš sacīja: — Varbūt jūs to uztversiet kā uzmācību, bet es gribu jums to pateikt un esmu pilnīgi pārliecināts, ka man taisnība … Ja jūs visu atstāsiet tā, kā ir, jums visu mūžu būs jānodzīvo ar apsējiem. Tie taču arī patlaban sedz jūsu seju. Tieši tas arī liecina: jūs pats atzīstat — lai labāk ir apsēji nekā tas, kas zem tiem. Tagad apkārtējo cilvēku atmiņā dzīvo jūsu seja tāda, kāda tā bija pirms sakropļošanas. Bet laiks taču negaida. Turklāt arī atmiņas pamazām kļūst neskaidrākas. Bez tam parādās aizvien jauni un jauni cilvēki, kuri nav pazinuši jūsu seju. Un beigu beigās jūs izsludinās par maksātnespējīgu parādnieku tāpēc, ka jūs neapmaksājat apsēju vekseli… Un, kaut gan jūs paliksiet dzīvajos, sabiedrība jūs apbedīs.