—   Tas jau nu ir par daudz! Ko jūs īstenībā vēlaties ar to sacīt?

—    Cilvēkus, kuriem ir vienādi sakropļojumi, ja tas attiecas uz roku vai kāju bojājumiem, varat sastapt, cik vien vēlaties. Nevienu nepārsteigs aklais vai kurlais… Bet vai jūs kādreiz esat redzējis cilvēku bez sejas? Droši vien ne. Ko, vai jūs domājat, ka viņi visi pazuduši?

—   Nezinu. Citi mani neinteresē!

Mana balss netīšām skanēja rupji. Tas ir tikpat kā aiz­iet uz policijas iecirkni paziņot par aplaupīšanu, bet jums tur ieteic nopirkt drošāku atslēgu. Bet mans sarunu biedrs nepadevās.

—    Diemžēl jūs mani, acīm redzot, neesat pilnīgi sa­pratis. Seja — tā būtībā ir tās izteiksme. Un izteiksme… kā lai to labāk pasaka… Vispār tas ir sava veida vienā­dojums, kas apzīmē attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā ir taciņa, kas saista jūs ar viņiem. Un, ja taciņu aizsprosto nogruvums, tad pat tie cilvēki, kas ar pūlēm dodas pa to uz priekšu, drīzāk paies garām jūsu mājai, jo būs noturē­juši to par neapdzīvotu gruvešu kaudzi.

—   Jauki! Man nemaz nav vajadzīgs, lai velti nāktu iekšā.

—   Tātad jūs vēlaties sacīt, ka iesiet pats savu ceļu?

—   Kā, vai tad nedrīkst?

—    Pat bērna psiholoģija nevar ignorēt izveidojušos uzskatu, ka cilvēks var uzzināt, kas viņš ir, tikai parau­dzījies uz sevi ar citu acīm. Vai jums kādreiz ir gadījies redzēt idiota vai šizofrēniķa sejas izteiksmi? Ja laikus ne­novāks gruvešus no taciņas, tad galu galā aizmirsīs, ka taciņa eksistējusi.