Lai mani galīgi nepiespiestu pie sienas, es mēģināju uz labu laimi mesties pretuzbrukumā.
— Nu labi, tas ir pareizi. Pieņemsim, ka sejas izteiksme nozīmē tieši to, ko jūs sakāt. Bet jūs taču pats runājat sev pretī. Aizsedzot kādu daļu sejas, tāpēc ka nekā labāka nav, jūs nez kādēļ uzskatāt, ka esat atjaunojis tās izteiksmi.
— Nebažījieties! Lūdzu, uzticieties man! Tā jau ir mana specialitāte. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka spēju dot jums kaut ko labāku par apsējiem… Nu, noņemsim tos! Man gribētos izdarīt dažus fotouzņēmumus. Ar to palīdzību, lietojot izslēgšanas metodi, izdosies pakāpeniski atlasīt svarīgākos elementus, kas nepieciešami sejas izteiksmes atjaunošanai. Un no tiem — visnekustīgākos, viegli fiksējamos …
— Piedodiet, bet… — Tagad man prātā bija tikai viena doma — bēgt projām no šejienes. Atmetis pašcieņu, es sāku lūgties: — Atdodiet man labāk, lūk, šo pirkstu! Vai jūs varētu?
K. pārsteigts berzēja ar plaukstu ceļgalu.
— Pirkstu, lūk, šo pirkstu?
— Ja nevar pirkstu, es būšu mierā ar ausi vai ko citu …
— Bet jūs taču atnācāt pie manis keloīdo rētu dēļ; vai nav tiesa?
— Lūdzu, atvainojiet! Ja nevar, tad nevar …
— Piedodiet, jūs mani nesapratāt… Galvenais ir tas, ka es nevaru pārdot… Kaut vai tādēļ, ka cena ir pārlieku augsta. Redziet, katram no tiem jāizgatavo atsevišķa forma no antimona. Un izdevumi tikai par materiālu vien ir pieci seši tūkstoši jenu. Tas ir pēc visminimālākajiem aprēķiniem.