Bet tas ir neizbēgami šajā lietus apšļāktajā, it kā bojā ejai radītajā naktī, kad drēgns mitrums satrauc dvēseli. Negribu noliegt — fināls izskatās diezgan nožēlojams, bet es mierinu sevi, ka vienmēr skaidri esmu apzinājies notikumu sakarību. Diez vai bez šīs pārliecības būtu varējis rakstīt ar tādu neremdināmu kāri — neatkarīgi no tā, vai manas piezīmes kļūs par alibi apstiprinājumu vai, gluži pretēji,— par manas vainas lietišķu pierādījumu. Joprojām esmu pārliecināts par vienu — un ne ijau tādēļ, ka nav viegli atzīt savu sakāvi: labirints, kurā es pats sevi iedzinu, bija mana loģiski neizbēgamā pastarā tiesa. Bet pretēji cerētajam manas piezīmes sauc žēlabainā balsī, — tik izmisīga balss ir istabā ieslēgtam pieklīdušam kaķim. Nezinu, vai man izdosies, aizmirstot, ka manā rīcībā ir tikai trīs dienas, apstrādāt piezīmes tik pamatīgi, lai tās mani apmierinātu.
Nu, pietiks. Pienācis brīdis, kad esmu cieši apņēmies atklāti pastāstīt par visu, — nav vairs izturams šis stāvoklis, itin kā man kaklā būtu iesprūdis nesakošļāts cīpslainas gaļas kumoss. Ja tās vietas, kuras brēktin brēc, tev šķitīs nieki un tu tās tikai pāršķirstīsi — nu, ko lai dara. Tu, piemēram, nevari ciest elektrisko urbi, tarakānu čirkstoņu, skrāpēšanu pa stiklu. Bet diez vai tas dzīvē ir vissvarīgākais. Kāpēc elektrisko urbi — to var iedomāties: tas, acīm redzot, asociējas ar zobu urbjamo mašīnu. Taču divas pārējās skaņas izraisa — citādi to nevar nosaukt — tādus kā nervu radītus izsitumus. Bet man vēl nav gadījies dzirdēt, ka izsitumi apdraudētu dzīvību.