— Lieliski.
— Nesaprotu, kas jums galu galā ir padomā?
Viņam arī nav jāsaprot… Mūsu saruna līdzinājās divām sliedēm, kas ierīkotas bez precīza aprēķina un aiziet katra uz savu pusi. Es izņēmu kabatas portfeli un, noskaitījis naudu, sirsnīgi jo sirsnīgi atvainojos.
Kad izgāju uz ielas, cieši saspiedis kabatā mākslīgo pirkstu gluži kā ieroci, asā robeža starp gaismu un ēnu man šķita nedabiska, it kā cilvēka rokas novilkta. Bērni, kas šķērsielā spēlēja bumbu, ieraudzījuši mani, nobāla un piespiedās pie sētas. Bērniem bija tādas sejas, it kā viņi ar veļas knaģiem būtu pakārti aiz ausīm. Ja es noņemtu apsējus, viņiem sāktu kājas trīcēt. Bet man tā vien gribējās ielauzties šajā ainavā tādam, it kā es būtu izkāpis no reklāmas kartītes. Taču man nebija iespējams ne soli atkāpties no maniem apsējiem, jo man nebija sejas. Iedomādamies, kā es sašķeltu šo peizāžu, vicinādams mākslīgo pirkstu, kas man patlaban atradās kabatā, es ar pūlēm sagremoju K. pretīgos vārdus «apbedīt sevi dzīvu». Nekas, paskatīsimies. Ja man tagad izdosies apsegt savu seju ar kaut ko tādu, kas to pārvērtīs tā, ka nevarēs atšķirt no īstas, tad ainava varēs būt cik mākslīga būdama, tomēr nespēs padarīt mani par atstumto …