Tajā naktī… Nostatījis mākslīgo pirkstu uz galda gluži kā sveci, es vaļējām acīm prātoju par šo «imitāciju», kas daudz vairāk līdzinājās īstajam pirkstam nekā pats īstais.
Iespējams, ka savā iztēlē es uzbūru nez kādā brīnumainā pasakā notiekošu masku balli, kurā es negaidot ierodos. Bet pat iztēlē biju spiests izdarīt mazu piezīmi — «pasaka». Vai tas nav simboliski? Es jau rakstīju, ka ar vieglu sirdi izvēlējos šo plānu, itin kā celtos pāri šaurai upītei. Protams, man nebija nekāda galīga lēmuma. Varbūt cēlonis bija neapzināta dziņa vieglprātīgi izturēties pret masku, cenšoties nomierināt sevi ar to, ka zaudēt seju vēl nenozīmē zaudēt kaut ko ļoti būtisku? Tāpēc zināmā aspektā problēma nav pati maska — patstāvīgu nozīmi iegūst izaicinājums, ko tā met sejai, sejas autoritātei. Ja mani, saduroties ar izkropļotu Baha mūziku un tavu atraidījumu, nebūtu pārņēmis tāds izmisums, tad varbūt es skatītos uz visu daudz mierīgāk un pat atrastu sevi spēku pazoboties par savu seju.
Bet pagaidām manā sirdī aizvien plašāk izplūda melna tumsa kā tuša ūdens glāzē. Seja — taciņa starp cilvēkiem, tāds ir K. viedoklis. Kā man patlaban šķiet, K. ja arī atstāja nepatīkamu iespaidu, tad ne jau tāpēc, ka bija tik pašapmierināts vai uzmācās ar savu ārstēšanu, bet tieši šīs idejas dēļ.